Bija skaists pirmdienas rīts, kad Minka un Bū bija ieplānojuši doties uz Vidzemi. Viņi satikās benzīntankā Juglā, kur ātri vien tika iegūts skaists sarkans kartona gabals, uz kura Bū skaistiem burtiem uzrakstīja "Sigulda". Kad galvenais instruments bija rokā, viņi devās uz šosejas malu aiz Brīvdabas muzeja, lai no turienes sāktu savu ceļojumu. Tā bija pirmā reize, kad viņi ko tādu darīja (vismaz tik nopietni), tāpēc arī Bū visu laiku satraucās, ka neizdosies. Taču jau pēc 8 minušu stāvēšanas, viņus paņēma mašīna, kurā sēdēja salīdzinoši jauns pāris, kas atzina, ka ņem stopotājus pirmoreiz, un ka brauc uz Valku. Protams radās arī pēkšņa ideja braukt uz Valku, taču ātri vien tika nolemts palikt pie sākotnējā plāna un doties uz Vecpiebalgu.Pirmie braucēji aizveda ceļiniekus līdz Bērzkrogam, no kurienes tie tālāk varēja doties pēc sava plāna.
Izkāpjot, Minkas seju rotāja viegli skumja izteiksme, kas radās no secinājuma, ka Bērzkrogs ir slēgts un ka baudīt pusdienas šajā savulaik ceļotāju iecienītajā krodziņā neizdosies...
Nokļūstot nākošajā atskaites punktā ( pie pagrieziena uz Dzērbeni ), viņi varēja novērtēt Latvijas skaistos ceļus un izbaudīt to skaistumu veicot kājām kādu daļu no ceļa. Viņu sejās pildījās smaids un prieks par izlaušanos no pilsētas vides un nokļūšanu Latvijas skaistuma klēpī, kur viņi varēja baudīt viens otra sabiedrību.
Kad noiets bija gana liels gabals, uz putekļainā ceļa parādījās mašīna ar diviem sirmiem un smaidīgiem kungiem, kas apsolījās aizvest līdz Dzērbenes muižai, kas arī bija viņu pirmais galamērķis...
